Latvijas vijoļspēles zvaigžņu koncerts Ojāra Kalniņa zīmē

Ojāra Kalniņa 90 gadu jubilejas piemiņas koncertu gaidot, piedāvājam ieskatīties Kalniņa audzēknes – Vinetas Sareikas atmiņās par pedagogu. “Man toreiz bija gadu divpadsmit – nebiju jau vairs nekāda mazā! Visos Jūrmalas mūzikas skolas audzēkņu koncertos tolaik jau žvidzināju “Karmenas” fantāzijas, Paganīni kaprises, spožās polonēzes un vēl visādus brīnumus, pēc pēdējā akorda augstu paceļot lociņu! Tikko biju atgriezusies no kāda Rumānijas bērnu konkursa ar Grand Prix un kristāla vāzi kabatā, un manī, protams, valdīja neapgāžama pārliecība, ka esmu topā! Un tad es satiku Ojāru Kalniņu! Toruden mana mazā virsotne tika sadragāta līdz pašiem pamatiem un kārtējās polonēzes vietā es tiku pie plaša gammu un vingrinājumu arsenāla, ar kuru nācās sadzīvot mēnešiem ilgi. Neviena detaļa nepalika nepamanīta – detašē, spikato, martelē, lociņu maiņas, vibrato dažādos tempos un amplitūdās, tercas, oktāvas un decīmas – katram elementam pa pieciem vingrinājumiem un katru no tiem savukārt jāatkārto reizes divsimt. Un Kalnam, kā mēs viņu saucām tad, kad pacietībai mērs jau bija pilns, pietika izturības to visu klausīties un neatlaidīgi labot kļūdas, mudinot mūs nekad neapstāties pie jau sasniegtā, bet vienmēr tiekties pēc vēl lielākas meistarības! Ar Paulu Šūmani un Elīnu Bukšu mēs tolaik ik svētdienu mēdzām pavadīt Skolotāja Kauguru dzīvoklī, katrai savā istabā spēlējot gammas un cenšoties izpildīt kādu trijskani īpaši tīri brīžos, kad pastāvēja risks, ka Skolotājs aiz durvīm varētu klausīties! Un tad viņš mums visām taisīja pusdienas un stāstīja komiskus atgadījumus iz dzīves, mēs kopā klausījāmies ierakstus un salīdzinājām dažādas versijas! Tas bija fantastisks un tik ļoti bagātinošs laiks! Viņa darbs bija viņa dzīve, viņa sūtība un lielā kaislība, un mūsu izaugsme viņam nozīmēja ļoti daudz! Ojārs Kalniņš ir viens no tiem nedaudzajiem cilvēkiem Latvijā, kuriem esmu visvairāk pateicīga par visu, ko esmu iemācījusies gan vijoļspēlē, gan arī daudzās citās jomās – viņš spodrināja ne tikai savu audzēkņu profesionālās iemaņas, bet arī rakstura iezīmes – pacietību, neatlaidību, humora izjūtu un vispusīgu interesi ne tikai par mūziku vien! Viņš neskaitīja stundas un pašaizliedzīgi strādāja, neskatoties uz smieklīgo atalgojumu un grūto dzīvi, kāda Latvijā ir pedagogiem. Ir arī tik ļoti žēl, ka dzīves laikā viņš tā arī nesagaidīja pienācīgu atzinību no Latvijas valsts par šo fanātismu, kāds mūsdienās ir ļoti liels retums un kādam ir jātiek novērtētam! Bet nu ir skaidri redzams šo pūļu rezultāts – gandrīz visi Ojāra Kalniņa audzēkņi šodien ir spēlējoši, profesionāli vijolnieki, un lielākais vairums, pateicoties viņam, spoži nes Latvijas vārdu pasaulē. Mēs vienmēr sirdī glabāsim Skolotāja stipro, humora un dzīvīguma pilno tēlu, atcerēsimies viņa sirsnīgos padomus un nesīsim viņa iedegto lāpu tālāk pasaulē!” Foto: no kreisās – Paula Šūmane, Vineta Sareika, Elīna Bukša.